Latvijas lepnuma stāsts: Rast izeju no bezizejas

Wed, 20 Dec 2017 21:54:00 +0000

"Irēna ir īpašo bērnu un viņu ģimeņu sargeņģelis, drošais patvērums un glābšanas riņķis dzīves vētrās. Viņu varu saukt par savu dzīves Skolotāju – cilvēku, kurš, ejot cauri dzīves grūtākajiem brīžiem, ir mācījies, audzis un tagad palīdz mums, vecākiem," tā projektam Latvijas lepnums 2017 pieteikuma vēstulē par Vecāku atbalsta biedrības Saules bērns vadītāju Irēnu Domnieci raksta Dace Strautkalne.

Arī Daces ģimenē aug bērns ar īpašām vajadzībām, un māmiņa atceras savu izmisumu, "puņķus un asaras", kad meitai otrajā klasē meklējusi kādu, kurš var palīdzēt bērnam ar mācīšanās grūtībām. Dace uzzinājusi par pedagoģi Irēnu Domnieci, viņa raksta: «Kad tikāmies pirmoreiz, biju nobijusies, ka saņemšu kārtējo pirksta pakratīšanu, bet man par lielu pārsteigumu saņēmu atbalstu un iedrošinājumu. Beidzot man kāds pateica, ko darīt – nekādas kritikas vai pārmetumu! Tikai konstruktīvi secinājumi un skaidrs redzējums tālākai rīcībai. Irēna mums parādīja izeju no bezizejas. "

Neļauj padoties

Apciemojot Irēnu Domnieci viņas privātpraksē Jelgavā, satiekam sešgadīgā Eduarda māmiņu Liānu. Jau trīs gadus viņi trīsreiz nedēļā no Bauskas puses dodas uz Jelgavu, lai piedalītos Irēnas vadītajās nodarbībās. Trīs gadus! "Eduardam ir autisms ar vidēji smagu garīgu atpalicību. Bērnam ikdienā nepieciešamas regulāras nodarbības speciālista vadībā, pretējā gadījumā perspektīvas ir bēdīgas," stāsta jaunā sieviete. Pie Irēnas sasniegtais māmiņu iepriecina, jo, kad puikam bijuši trīs gadiņi, specializētajā bērnudārzā bezkaislīgi secinājuši – bērns nav apmācāms, ir nedziedināmi slims. Liāna jutusies salauzta un izmisusi, tomēr nav padevusies.

"Sapratām, ka būs jāiegulda smags darbs, lai bērns attīstītos. Tas, pie kā vēl aizvien jāstrādā, – jā, Eduards nerunā. Taču uzvedība ir koriģēta, zēns apmeklē parasto bērnudārzu, kur savā veidā socializējas, zina visus burtus – gan rakstītos, gan drukātos, un tas ir tikai Irēnas nopelns! Eduards pazīst ciparus līdz skaitlim 40 un mācās rēķināšanu. Irēna to panāca. Viņa ir tā, kura neļauj padoties,» gandarīta ir Liāna, neslēpjot vilšanos valsts specializētās izglītības sistēmā. Arī Irēna Domniece atzīst – ar Eduarda valodiņu vēl jāstrādā, bet nekas neesot zaudēts!

Savulaik Irēna strādājusi par ekonomisti grāmatvedi, tad dzīve pārkārtojusi vēlamo un prognozējamo scenāriju. Irēna izaudzinājusi trīs bērnus, vidējais dēls Nils ir ar īpašām vajadzībām. Tagad viņš jau ir jaunietis. "No brīža, kad mūsu ģimenē ienāca Nils, dzīvē notika straujas pārmaiņas, kad nezini, kur iet un ko darīt. Ir apjukums. Šoks. Bailes. Patiesībā 21 gadu atpakaļ jau īsti nebija, pie kā vērsties," stāsta Irēna un turpina: "Bet es ļoti ticu Dievam – ne tā, ka sēdēšu un neko nedarīšu, un Dievs man visu atnesīs. Ticu Dievam kā palīdzības spēkam. Es lūdzu, un manā dzīvē sāka ienākt cilvēki, caur kuriem sapratu, ka iespēju ir daudz. Tobrīd daudz nebija, bet dažas bija, un es tās izmantoju. Laikam esmu piedzimusi tāda. Ne velti saka, ka Dievs katrai dvēselei iedod savu uzdevumu. Es to sajutu."

Ar perspektīvu attīstīties

Toreiz Irēnai palīdzējusi Latvijas Bērnu un jauniešu invalīdu sporta federācijas prezidente Aija Kļaviņa. 2003. gadā izveidojušas vecāku atbalsta grupu Saules bērns, kuras mērķis ir runāt ar pašvaldības iestādēm, institūcijām par to, kas notiek ar šo īpašo bērnu ģimenēm un kādas ir viņu vajadzības. "Ar to viss sākās un turpinās," saka Irēna. Kad Nilam bija septiņi gadi, Irēna iestājās Latvijas Universitātē, lai studētu pirmsskolas pedagoģiju, un sāka strādāt rehabilitācijas grupā bērniem ar smagiem funkcionāliem traucējumiem pirmsskolas izglītības iestādē Rotaļa Jelgavā. Tur nostrādāja sešus gadus, paralēli vēlreiz iestājās universitātē, lai studētu medicīnas pedagoģiju. Piedzima jaunākā atvase – meitiņa, un Irēna aizgāja strādāt uz Jelgavas Bērnu un jauniešu centru Junda kā Montesori medicīnas pedagoģe. Darbojās arī pašvaldības projektos. "Es jau biju pietiekami stipra, lai pastāvētu par sevi, bet, vērojot īpašo bērnu vecākus, sapratu, ka pakalpojumi šādām ģimenēm ir par šauru. Centos runāt un strādāt ar pašvaldību, kas Jelgavā ir ļoti atbalstoša, tomēr līdz galīgam risinājumam nenonācām," atzīst Irēna.

Tobrīd viņas personīgo dzīvi piemeklējusi krīze, arī darbā bijusi krīze: "Izlēmu, ka vairs nevēlos veco dzīves modeli. Aizgāju prom no pašvaldības iestādēm. Sēdēju mājās un teicu sev – man ir bail un nezinu, ko tālāk darīt. Un atkal lūdzu palīdzību Dievam. Radās iespēja neklātienē mācīties Amerikas personīgās izaugsmes skolā. Man ieteica sākt kaut ko savu, bet nebija finanšu. Izmantoju valsts finanšu institūciju Altum, uzrakstīju biznesa plāna projektu par to, kā šī bērnu ar īpašām vajadzībām pasaule saistās ar biznesu. Patiesībā – nekā. Taču man bija jauks darba vadītājs, kas iedrošināja. Finanses startam piešķīra un sāku strādāt privātpraksē, reģistrējot uzņēmumu ar iespēju izaugsmei un perspektīvu attīstīties kā centram."

Ir pagājuši trīs gadi. Irēna strādā Latvijā ļoti nepieciešamā sistēmā, ko sauc par sociālpediatriju. Tajā apvienota medicīniskā pedagoģija, medicīna un sociālā joma. Jāpiebilst, ka citās valstīs, piemēram, Vācijā, šis pakalpojums ir labi attīstīts, efektīvs, turklāt visai lēts.

Paskatieties uz mani!

Irēnas Domnieces mērķis ir izveidot sociālpediatrijas centru: "Lai bērns ar īpašām vajadzībām, kurš kopā ar ģimeni nonācis tādā kā milzu aplī, nepazūd. Tā ir speciāla indivīda attīstība, rehabilitācija, kur iesaistītas ģimenes un speciālisti – strādājam kopā ar Latvijas neirologiem, psihiatriem, sadarbojamies ar pašvaldību institūcijām, skolām, pirmsskolas mācību iestādēm, sociālajām pārvaldēm. Bērns un ģimene vajadzīgajā brīdī nonāk tur, kur nepieciešams – ar mūsu rekomendācijām, informāciju, izrakstiem. Speciālists var reaģēt un rīkoties, mums ir koleģiālas attiecības un cits citam uzticamies. Palīdzība tiek sniegta ātri – vai tie ir sociālie pakalpojumi, vai tas skar bērna socializāciju, integrāciju, uzvedību."

Sākumā šis pakalpojums bijis iecerēts tikai Zemgales reģionā, bet nu pie Irēnas brauc vecāki arī no Vidzemes. Kopumā šo gadu laikā nodarbības apmeklējuši vairāk nekā 300 bērnu ar īpašām vajadzībām. Projektā iecerēts attīstīt arī filiāli Latgalē, kaut arī jau tagad pie Irēnas brauc no visas Latvijas. "Šīs ir spēcīgas mammas, kuras jau izraudājušas savu sāpi vairākos etapos," atzīst Irēna un uzsver: "Mums katram dzīvē ir bijuši kritiski brīži un, ja nav pareizā cilvēka, kurš ir blakus, kad grūti... Latvijā ir attīstīti psihologa vai psihoterapeita pakalpojumi. Tā ir laba lieta, bet dažkārt nedarbojas terapeitiski. Un psihoterapeitu ne visi var atļauties."

Smagās diagnozes mēdz salauzt bērna vecākus, speciāliste to it īpaši bieži novērojusi, sastopoties ar tādām vientuļajām māmiņām, kurām ir nelabvēlīga finansiālā situācija, kuras pašas augušas bez emocionāla atbalsta, bet šajos gadījumos vispirms katrai māmiņai pašai esot jāmaina domāšana. Ne vienmēr tas izdodas. "Ja ģimenē aug bērns ar īpašām vajadzībām, nepieciešams sociāls un psiholoģisks atbalsts, lai lēnām integrētos sabiedrībā. Ir jāstiprina vecāki, lai viņi dzīvotu pēc iespējas pilnvērtīgāk un izietu cauri kritiskajiem krīzes posmiem. Bez sociālā un psiholoģiskā atbalsta nevar, jo starp emocijām un pašapziņu jābūt ļoti lielam spēkam," apliecina Irēna. Viņa piebilst: "Te ir tā vieta, kur vecāki notic, ka var. Kā vienmēr es saku – paskatieties uz mani! Visu var izdarīt."

Latvijas lepnuma stāsts: Rast izeju no bezizejas

ipasaisberns - Jaunumi

Latvijas lepnuma stāsts: Rast izeju no bezizejas